Uzņēmuma veiksmes formula sastāv no dažādiem faktoriem, katra uzņēmuma stāsts ir unikāls – ar savu īpašo sākumu, jēgu, attieksmi pret procesu un mērķiem. "Sidlu ceļi" gadījumā nāk prātā ne vien teiciens "Less is More", bet arī sajūta, ka šai "zivij" ar tās galvu ir patiešām ļoti paveicies. Ulda Kalniņa mērķtiecība un optimisms... pielīp! Tas iedvesmo un saliedē arī viņa komandu, un kombinācijā ar veiktā darba kvalitāti, tas pilnīgi noteikti ir viens no viņa uzņēmuma veiksmes stūrakmeņiem. Runājot par Šveices pulksteni – "Sidlu ceļi" komanda strādā rūpīgi un saskaņoti, ar mīlestību izgaršojot darba procesu. To vērot bija saldais ēdiens arī mums.
Stāsta "Sidlu ceļi" īpašnieks un vadītājs Uldis Kalniņš.
Par uzņēmumu
Mūsu uzņēmuma pamatnodarbošanās, kas ir bijusi mūsu vīzija jau kopš pirmās dienas, ir asfaltēšanas darbi. Veicam visus seguma ieklāšanas darbus, tātad – šķembu virsējā kārta, plus – asfaltbetona ieklāšana. Protams, mums ir arī savi betona apmaļu licēji, bruģa licēji – šie cilvēki ir uz vietas, jo ne vienmēr var dabūt apakšuzņēmēju tik, salīdzinoši, neliela apjoma objektiem. Kopējais darbinieku skaits uzņēmumā ir ap 23-27, un mums ir sava tehniskā bāze Valmierā.
Lūdzu, pastāstiet – kas šis ir par objektu?
Mēs atrodamies Skultes kokostas teritorijā "Lapotnes", būvējam kravu uzglabāšanas laukumu. Šobrīd tas ir paredzēts apaļkokam, taču būvējam tā, lai šis laukums būtu daudzpusīgi izmantojams, piemēram, arī šķeldai, iespējams, pat kūdrai – tas būs atkarīgs no tā, kāds konkrētajā brīdī būs pieprasījums.
Kopējais būves apjoms ir aptuveni pusotrs hektārs, jeb 15 000 m2, kas paredzēts ar asfalta segumu. Šo laukumu mēs būvējam "no nulles" – no zaļas pļavas līdz pat asfaltētam laukumam ar visām komunikācijām, lietus ūdens atvades sistēmām, kanalizāciju, ūdensvadu, kā arī izbūvējam pamata pēdu apgaismes mastam. Vienvārdsakot – būvējam šo laukumu tādu, lai tas būtu pilnībā funkcionāls papildinājums jau esošajai infrastruktūrai. Esošā infrastruktūra ir graudu pirmapstrādes un graudu uzglabāšanas komplekss – divi angāri ar kopējo apjomu aptuveni 7000 m2 , tai skaitā jau esošās asfaltētās teritorijas, kuras arī ir mūsu būvētas – pirms 4 un pirms 10 gadiem. Tā ka, šajā objektā mēs esam būvējuši visu – no zaļas pļavas līdz pat asfalta segumam.
Šādi lieli objekti, kā šis – tie ir tādi daži, atsevišķi klienti, ar kuriem mums ir jau ilgstoša sadarbība. Tie ir klienti, kuri vēlas, lai tieši mans uzņēmums būvē "no A līdz Z", līdz gatavam produktam, t.s. "design and build" (projektē un būvē) objekti, kuros ir pašam arī jādomā, jāprojektē, un tas nav tik vienkārši. Klientam pašam nav laika ar to nodarboties un iedziļināties, viņš nav būvnieks, viņam ir jāpelna nauda savā biznesā, tādēļ viņam ir svarīgi, lai atbrauc cilvēks un visu sakārto no A līdz Z. Šādi objekti mums katru gadu ir diezgan daudz, uz to mēs arī pamatā orientējamies.
Šim objektam "Sidlu ceļi" vispirms radīja pašu vīziju – izdomājām, uzzīmējām uz papīra. Tad, sākās sadarbība ar projektētāju, kas to uzprojektēja – mums ir laba sadarbība ar projektēšanas uzņēmumu Valmierā SIA "Ceļu komforts", kuri sagatavoja projektu, izejot no ģeoloģijas un citiem rādītājiem. Tad, ņemot vērā mūsu pieredzi par konstruktīviem slāņiem un risinājumiem, ūdens atvadi un visu pārējo, kopīgiem spēkiem to pilnveidojām. Tad skaņojām ar pasūtītāju – lai visi saprot, kas tad šajā projektā ietilps, kas īsti ir paredzēts, varbūt ir kādas nianses, kas jāpārveido. Tālāk ir birokrātiskais saskaņošanas darbs, un pēc tam jau veicam būvniecību.
Kādā stadijā pašreiz ir šie darbi – kas jau ir paveikts, kas notiek šobrīd?
Šobrīd rit jau noslēdzošie darbi, jeb, kā parasti saka ceļu būvnieki – tas "saldais ēdiens" – asfaltēšana. Šodien klājam asfalta virskārtu pusei laukuma. Plānojam, ka pilnībā visus darbus, ieskaitot nomaļu izveidošanu, apzaļumošanu, bruģakmens segumu ap dziļurbumu un elektrības pievadi, pabeigsim oktobra beigās. Tad, protams, sāksies dokumentu kārtošana laukuma nodošanai ekspluatācijā.
Runājot par materiāla piegādēm – vai sadarbojaties ar objektam tuvāko asfaltbetona rūpnīcu?
Nē, ne vienmēr. Mums ir iestrādes ar vairākām rūpnīcām – mums ir četri ļoti labi sadarbības partneri: "Limbažu ceļi", "Vianova", "Blue Stone" un "Igate". Tuvāko objektam ne vienmēr varēs paņemt, kaut vai tā iemesla dēļ, ka rūpnīca neražo tikai mums. Atkarībā no tā, kurā reģionā atrodas objekts, un kāda veida materiāls ir jāražo, skatāmies, kas ir izdevīgāk – kura rūpnīca vispār tajā dienā ir spējīga to materiālu saražot. Tai mēs pielāgojamies. Tas arī ir tas interesantais – ka mums ir jābūt gataviem visiem šiem apstākļiem.
Kā notiek materiāla sagādes process?
Materiāla sagādes organizatorisko procesu veicu es, vienojos ar rūpnīcu par apjomiem, sagādāju pašizgāzējus un tālāk jau ikdienā šo procesu uzrauga, un, nepieciešamības gadījumā, ar rūpnīcu komunicē darbu vadītājs. Rūpnīcai ir konkrēts uzdevums – ražot. Viņiem ir tikai jāzina, cik tie pašizgāzēji būs, un kāds ir dienas plānotais apjoms. Mēs aprēķinām nepieciešamo materiāla daudzumu, saskaņojam nedēļas grafiku un provizorisko mēneša grafiku. Protams, šie grafiki mainās – ne tikai pa dienām, bet arī pa stundām, taču rūpnīca vismaz var saprast, ar kādu apjomu viņi var rēķināties, un saplānot ražošanas procesus, piemēram – gāzes piegādes, bituma piegādes, minerālmateriālu sagādi – viņiem tas ir jāzina un aptuveni jāsaprot, uz ko tad mēs ejam. Protams, gadās, ka arī laikapstākļi ievieš savas korekcijas, taču tā tas ir visiem un tas ir normāli – pie tā jau visi ir pieraduši. Es pat teiktu – ja tā nebūtu, tad tas darbs būtu tāds ļoti monotons, paredzams, varbūt pat būtu mazliet garlaicīgs.
Asfaltēšanas "trakums"
Man pat gribās domāt, ka visi asfaltnieki savā būtībā ir mazliet traki. Tas ir... ir jābūt tai asinij iekšā, tam azartam, tam asumam – ka Tev gribās visu laiku risināt problēmas, jo nav nevienas tādas dienas, kad nebūtu jārisina kāda problēma. Un es šeit nerunāju tikai par savu uzņēmumu, tas attiecas uz jebkuru asfaltētāju, jebkurā pasaules valstī. Tas ir tas interesantākais – katra diena ir savādāka, kaut arī tie darbi, tie objekti ir šķietami līdzīgi, bet nianses – kā tam pieiet, no kuras vietas sākt, un viss pārējais – tas katrā objektā atšķiras, un tas ir interesanti. Tieši tādēļ, manuprāt, tās asfalta komandas "novācas" tādas, kādas tās "novācas".
Sava darba entuziasti?
Jā. Un pats foršākais šajā darbā ir – kad Tu no rīta atbrauc, cilvēki vēl spārda ar kājām šķembu akmeņus un brīnās, kas tad te ir, kad tad te būs, kad tad varēs ar tīrām, baltām kurpītēm šeit staigāt, un dienas beigās aiz Tevis paliek skaists, tīrs, gluds... Ir tādi objekti, kas ir tādi "viendienīši" – kur jau dienas beigās ir skaists rezultāts – tas prieks, kad jau vakarā var redzēt sava darba augļus. Un, ja vēl pasūtītājs atnāk un uzsit Tev uz pleca... tad tas ir ideāls dienas noslēgums!
Runājot par šeit redzamo tehnikas parku – vai tā visa ir Jūsu uzņēmuma īpašumā esošā tehnika?
Jā. Mūsu nostāja ir tāda – ja kaut kas ir jānomā ilgtermiņā, tas aizņem gan papildus laiku, gan finanšu līdzekļus pārskatāmā periodā. Ja redzam, ka ir iespēja šo tehniku izmantot vēl pēc x gadiem, tad mēs parasti izvērtējam – cik mēs iztērēsim par nomu, cik maksās tehnikas tranportēšana – aizvest, atvest, cik no rīta pazaudēsim laiku, pavadot to nomas punktos, cik epizodiski un kādiem darbiem mums šo tehniku vajadzēs. Un tad, vienkārši pieņemam lēmumu: šo tehniku iegādāties, vai nē. Parasti tas notiek, piesaistot kādu no finansēšanas veidiem. Līdz ar to, tehnikas mums ir pietiekoši daudz, lai mēs varētu pilnībā nodrošināt visu savu darbu spektru. Faktiski, pienomātā tehnika ir tikai autotransports – pašizgāzēji – to pērkam kā pakalpojumu.
Mūsu tehnikas parkā ir četri Caterpillar kompaktiekrāvēji: 289D, 299D2, 299XHP un 247B2 ar gumijas ķēdēm, kuriem ir dažādas uzkabes – birstes, iekrāvēja kauss, asfalta frēze, zemes frēze, un Caterpillar universālais iekrāvējs 444F2 ar dažāda veida kausiem. Šajā objektā pašlaik atrodas CAT 299D2, un CAT 444F2 iekrāvēji. Otrā objektā, kur šobrīd veicam seguma izbūves darbus (DUS "Virši", Katrīnas dambī 45), mums atrodas vēl divas Caterpillar tehnikas vienības – kompaktiekrāvējs 299XHP un ekskavators 305E, kas tiek nomāts.
No asfaltēšanas tehnikas mums ir asfalta ieklājējs Vögele SUPER 1800-3i ar ieklāšanas platumu no 2,5m – 5m, kura ražība ir kādas 350-500 t stundā, lai gan šim rādītājam es nekad tā īpaši neesmu pievērsis uzmanību. Ar identiskiem asfalta ieklājējiem strādā arī lielās ceļu būves firmas – tādas, kā, piemēram, ACB un Igate. Arī šī tehnikas vienība tika iegādāta jauna, pirms aptuveni 3 gadiem. Ir arī Vögele Super-Boy ieklājējs ar ieklāšanas platumu no 1,2m – 2,5m.
Tad ir 4 veidu Hamm asfalta veltņi: HD70V, DV6V, HD12VV, HD12VV, HP180I, HD14TT – sākot ar pneimatiskajiem, beidzot ar gludo valču veltņiem, kuriem katram ir savs pielietojums, atbilstoši situācijai – vai tā ir apakškārta, liels laukums, vai tā ir apakškārta, mazs laukums... un tieši tas pats attiecas arī uz virskārtu – arī atkarībā no laika apstākļiem. Šajā mirklī šajā objektā virskārtai mēs izmantojam 2 pneimoveltņus – viens ir 4,5 tonnas smags HD14TT, otrs 12-tonnas smagais HP180I – tas ir pats jaunākais "brālis" mūsu tehnikas ģimenē – rit tikai otrā diena, kopš strādājam. Tāpat izmantojam arī mazos, 2,5-tonnīgos Hamm gludo valču veltņus HD12VV. Un tad, atkarībā no apstākļiem, vai nu pieslēdzam darbam arī lielo, 7,5-tonnīgo gludo valču veltni HD70V, vai nē – atkarībā no tā, vai ir lietus, vai nepieciešams liels ātrums, un tamlīdzīgi faktori. Uzņēmuma bāzē Valmierā atrodas vēl viens Hamm veltnis, tas ir 6.5-tonnīgs DV6 un nosacīti vecāka gada gājuma, restaurēts. Mums tas ir kā rezerves veltnis, kurš vajadzības gadījumā aizvieto HD70V veltni, jo pārdot šo tehnikas vienību īsti vairs nav jēgas, tai nav vairs tādas vērtības, bet pielietojums vēl ir, un kādas pāris reizes gadā tas mums patiešām noder kā atbalsta tehnikas vienība.
Vēl mums ir arī speciālā asfalta sablīvējuma mērīšanas iekārta, tā saucamā "ekspress metode" – jo ar to iespējams uzreiz pārbaudīt sablīvējumu. Tas, protams, nav nekas tehnoloģiski jauns un nebijis, tirgū to izmanto arī citi uzņēmumi jau kādus 15 gadus. Mēs to izmantojam, lai paši sevi kontrolētu – lai zinātu precīzi, ko un kurā brīdī ar tiem asfalta veltņiem pareizi darīt. Jo, nav nekādas nozīmes vienkārši sadzīt to visu veltņu baru virsū uz asfalta. Ar šo iekārtu mēs paši sevi testējam darba procesā, pārbaudām darba kvalitāti, lai pasūtītājs būtu apmierināts, lai asfalts būtu ļoti labs arī pēc garantijas termiņa, lai tas kalpotu ilgi un dikti.
Tas arī kopumā ir mūsu tehnikas parks. Tā ka, pamatā mums pašiem ir viss nepieciešamais. Ja nu gadās kādi lielāka apjoma darbi, kur mums ar esošo tehnikas parku nepietiek, vai arī, ja ir nepieciešams kas specifiskāks, tad iznomājam papildus tehnikas vienības. Taču liela apjoma darbi nav tas, uz ko mēs tendējamies. Jebkurā gadījumā – ja kādas tehnikas vienības noma ir nepieciešama bieži, tad jau sākam skatīties, izvērtēt, apsvērt tās iegādi. Ja noma ir nepieciešama kādas 2 nedēļas gadā, tad, protams, iegādei nav jēgas. Strādājot ar savu, uzņēmuma īpašumā esošu tehniku, ir labi tas, ka mēs jau skaidri zinām, "kas lācītim vēderā", kādas slimības bijušas, kas ar to ir darīts, utt. Zinām, ko no tehnikas varam sagaidīt.
Kāda Jums ir sadarbība ar tehnikas dīleriem – vai viņu pakalpojumus izmantojat arī pēc garantijas laika?
Mums ir sava bāze Valmierā, savi mehāniķi, kas uztur tehnikas parku kārtībā. Es esmu ļoti prasīgs pret tehniku – gan pret tās kvalitāti, gan pret tehnisko stāvokli un tīrību. Ir tāds teiciens – "kāds suns, tāds saimnieks" – mani vīri arī ir tieši tādi paši, viņi to ir pārņēmuši, un nu tas ir uzņēmuma asinīs – tehnikai ir jābūt precīzi sagatavotai darbam. Asfaltēšana ir ļoti komplicēts darbs. Ja kaut viena tehnikas vienība izkrīt, tad apstājas visu desmit-padsmit cilvēku komandas darbs, tāpēc tas, lai tehnika ir darba kārtībā, ir ļoti svarīgi, mēs pie tā ļoti piedomājam. Šī iemesla dēļ turam arī dažus "back-up" variantus – atbalsta tehnikas vienības, kuras jebkurā brīdī ir iespējams piesaistīt.
Lielās tehnikas apkopes mēs veicam pie tehnikas dīlera arī pēc-garantijas periodā. Tas ir tīri tamdēļ, lai mēs būtu pārliecināti, ka viss ir izdarīts korekti, jo vienlaikus ar lielo apkopi, dīleris veic arī tehnikas defektāciju, pārbauda un norāda mums uz lietām, kuras varbūt mēs neesam pamanījuši. Savukārt, tās ikdienas uzturēšanas lietas – standarta remontdarbus, mazās apkopes un kaut kādus sīkumus, piemēram, dilstošo detaļu nomaiņu, un mehāniskās lietas – tās veicam mēs paši, mums ir pietiekoši zinoši operatori, un arī mūsu mehāniķiem rokas aug no pareizās vietas. Līdz ar to, mēs visu par savām tehnikas vienībām precīzi zinam. Ja mēs visu uzticētu dīlerim, tad pastāvētu risks, ka uzņēmumā darbiniekiem pamazām veidotos attieksme “man jau te nekas nav jādara”, un “to izdarīs kāds cits”, bet tā ir neveselīga gaisotne. Taču, ja pašiem ir jādara, tad arī veidojas tās rūpes, tā pareizā attieksme pret tehniku – ka tas ir kaut kas savs, par ko ir jārūpējas. Es džekus vienmēr arī motivēju, sakot – tas nav mans, tas ir mūsu. Lai kas te arī būtu, tas viss ir mūsu, jo mēs viens bez otra nevaram.
Vērojot Jūsu vīrus darba procesā tā arī izskatās – ka notiek riktīgs komandas darbs. Iespējams, to nosaka arī pati asfaltēšanas darbu būtība – tas nav viena aktiera teātris, jo viens pats asfalta ieklājējs bez veltņiem ir nekas un otrādi?
Jā, tieši tā. Asfaltēšanas darbi – tas ir kā labi nostādīts Šveices pulkstenis, kur katram zobratam ir sava vieta un nozīme. Arī šo es daudzreiz esmu bijis spiests džekiem atgādināt, jo mēs visi esam tikai cilvēki, un agrāk, vai vēlāk darba procesā un nogurumā kādreiz tas var aizmirsties. Mums ir t.s. "ražošanas sapulces", ikrīta tikšanās, kurās, pirms izbraukšanas uz objektu, mēs pārrunājam visu, kas ir runājams. Tas ir tieši tādēļ, lai visiem būtu tā sajūta un apziņa, ka ikviens no viņiem ir svarīgs. Starp darbiniekiem vienmēr ir kāds viedoklis, kuru ir vērts uzklausīt. Pie tāda principa mēs turamies kopš pirmās dienas, un tā mēs arī turpināsim strādāt.
Atgriežoties pie tehnikas – zemes darbu tehnika Jums ir Caterpillar, asfaltēšanas tehnika – Hamm un Vögele. Kas noteica šādu izvēli? Divos vārdos – kāpēc Caterpillar?
Nu, tāpēc, ka esam pārbaudījuši citu zīmolu kompaktiekrāvējus, un – es nekādā ziņā negribu citus noniecināt – taču savā nozarē un tieši šajā nišā, kurā mēs strādājam, mēs esam pārliecinājušies, ka Caterpillar kompaktiekrāvējs ir galvas tiesu pārāks. Tieši mūsu vajadzībām noteikti. Es esmu, protams, runājis ar citiem uzņēmējiem, un tad ir tā, ka... "vienam māte, otram meita"... Personīgi mums ar Caterpillar ir bijusi ļoti pozitīva pieredze jau kopš pirmās dienas, un mēs arī neko nevēlamies mainīt – jo nav tāda iemesla.
Mēs teju, teju saņemsim arī jaunu Caterpillar universālo iekrāvēju 444F2. Tas būs pats jaunākais modelis, kuram aizmugures strēlei būs tiltrotators, ar kura palīdzību kauss varēs griezties par 360 grādiem – līdzīgi, kā ekskavatoriem. Šādi aprīkots tas būs viens no retajiem universālajiem iekrāvējiem Latvijā – tāds "pionierdarbs", jo ražotājs speciāli priekš mums to būvēja. Šo tehnikas vienību gaidām ierodamies uz sezonas beigām, tad tas šeit tiks aprīkots ar papildus gaismām, ar kamerām, un tamlīdzīgi, un būs gatavs darbam jaunajā, 2022.gada sezonā.
Un no asfaltēšanas tehnikas esam pasūtījuši jaunu Vögele mazo asfalta ieklājēju Vögele Super 800I ar ieklāšanas platumu no 50 cm – 350 cm, kas arī būs paredzēts specifiskiem darbiem. Arī šo tehnikas vienību gaidām ierodamies uz 2021.sezonas beigām – decembrī.
Par zemes darbu tehniku būtu skaidrs, taču uzreiz rodas jautājums – kāpēc asfaltēšanas tehniku izvēlaties Hamm un Vögele? Arī Caterpillar taču ražo gan asfalta ieklājējus, gan veltņus...
Nu... šeit es gribētu teikt, ka "āzi par dārznieku jau nu tomēr nevar likt". Tas laikam būtu precīzākais, ko es varētu pateikt. Katrā nozarē ir tradīcijas, ir savas lietas, nianses, kas ir gadu gaitā noslīpētas. Lai jauns spēlētājs ienāktu asfaltēšanas tehnikas tirgū – attiecībā uz Caterpillar tas ir, protams, nosacīti runājot – taču, neskatoties uz to, ka Caterpillar ir pārņēmis Bitelli asfaltēšanas tehnikas rūpnīcas, un to ražojumus, tomēr... nu nav. Viņiem nav tas, kas ir citiem.
Ar Vögele asfalta ieklājēju – mani viss apmierina. Un man pat īsti nav stimula, nav vēlēšanās kaut ko mainīt, kaut ko citu testēt un iedziļināties. Tas pats attiecas uz Hamm asfalta veltņiem. Šī tehnika man ir zināma, esmu tos izmantojis jau ļoti daudzus gadus, esmu strādājis arī ar citu ražotāju veltņiem, varu salīdzināt. Un, manuprāt, Hamm veltņi ir vienkārši, saprotami, un uzticami.
Vai Jūsu iepriekšējais komentārs nozīmē to, ka, Jūsuprāt, Caterpillar vajadzētu turēties pie zemes darbu tehnikas ražošanas?
Jā. Caterpillar ir, manuprāt, vadošais līderis zemes darbu tehnikas ražošanā, tas ir neapstrīdami. Taču, tādas asfalta lietas, es teiktu – tur viņiem vēl ir "kā līdz Saulei", lai viņi būtu tur, kur atrodas Vögele, vai kaut vai tur, kur atrodas Volvo šobrīd.
Tātad, raugoties plašākā perspektīvē – Jūs atzinīgi novērtējat ražotāju šaurāku specializāciju uz noteiktām tehnikas grupām, nevis tiekšanos paplašināt tehnikas klāstu, lai aptvertu klientus iespējami vairāk nozarēs?
Jā. Nu, nav vairs tie laiki, kad varēja izšļūkt uz to, ka cena ir lētāka. Tev vajag to rezultātu, Tev vajag to kvalitāti, Tev vajag to vienkāršību, to operatora ērtību, utt., utt. Tās ir tās "miljons mazās lietas", kuras piemīt šai tehnikai tieši tādēļ, ka tehnikas ražotājs ir pieredzējis līderis savā jomā. Tādēļ jau viņš ir līderis, un tādēļ šī tehnika arī maksā vairāk.
Pievēršoties asfalta ieklājējam Vögele – kas, Jūsuprāt, ir šī asfalta ieklājēja plusi – kas ir tās miljons mazās lietas?
Iespējams, ka tās visas es nemaz negribēšu uzskaitīt, jo to ir daudz, un tas būs pārāk garlaicīgi. Bet, divos vārdos – precizitāte un veiktspēja. Vögele Tevi nepievils. Es zinu, ka nebūs nekādi tādi lieki pārsteigumi – piemēram, ka mainoties ieklāšanas apjomam kaut kur noietu greizi tā pati precizitāte. Tur var patiešām miljons lietas saukt – tas ir gan izsvarojums, gan jaudas pareiza sabalansētība, gan hidraulika, jūtība, utt., utt. Visu šo mēs ņēmām vērā, kad šo tehnikas vienību iegādājāmies – nav tā, ka mēs pērkam "kaķi maisā" – mēs lieliski zinājām, ko mēs ņemam un kāpēc mēs to ņemam.
Runājot par precizitāti – izņemot Jūsu jau pieminēto mērinstrumentu, kā vēl tiek veikta asfaltēšanas darbu precizitātes mērīšana?
Jā, tīri tai paškonktrolei mēs izmantojam jau minēto mērinstrumentu – asfalta sablīvējuma mērītāju, jeb t.s. "katliņu". Taču, protams, asfalta ieklājējam pašam ir speciāli ultraskaņas sensori, lai tas varētu precīzi "nolasīt diegu" – tas ir paredzēts, lai būtu pareizs garenkritums. Arī veltņi paši var mērīt sablīvējumu. Šis mūsu jaunpienācējs HP180i to mēra, taču lielās līnijās tā funkcija veltnim ir vienkārša. Parasti, iesākot objektu, mēs noveltņojam kādu gabalu un tad ar katliņu pamēram to sablīvējumu. Atkarībā no rezultāta, mēs vai nu veicam korekcijas, vai vienojamies, ka saglabājam tādu pašu veltņošanas apjomu – katram veltnim tiek noteikts skaits pārbraucienu pa noteiktu vietu, ir noteikts attālums starp veltņiem, attālums starp ieklājēju un veltni – tās ir tādas standarta lietas, kuras katrs asfaltnieks zina un ikdienā pielieto. Un, attiecībā uz precizitāti, ir ļoti daudz, ko var redzēt ar aci – acs jau daudz ko pasaka. Taču, lai būtu patiešām precīzi, tad izmantojam mērinstrumentu. Savukārt, pie zemes darbu tehnikas mums ir lāzera lāpsta – buldozera lāpsta ar 3D funkcijām, GPS lāzera uztvērējiem – lai mēs varētu arī šķembas sagatavot precīzi.
Tehnoloģiju ziņā mēs ļoti cenšamies iet līdzi laikam, jo viss, kas ir šodien – tā rīt jau būs vakardiena. Tas nozīmē – ja mēs šobrīd pirksim kaut kādu senāku ražojumu, tad mums ir jāsaprot – kur mēs esam tagad, un uz ko mēs ejam? Jo – tiklīdz Tu apstājies, kāds Tevi apies. Kāds Tevi apsteigs, Tu vairs nevarēsi izdarīt to apjomu, vai – nevarēsi izdarīt tādā kvalitātē, vai – nevarēsi izdarīt par to pašu cenu. Viss! Tas ir mūžīgais stāsts par progresu, par attīstību, par pilnveidošanos. Nedrīkst sēdēt pašapmierinātībā tikai tādēļ, ka "man tagad ir viss, man vairs neko nevajag". Tā varbūt var kādu gadu, divus... bet tad kādā brīdī ir atkal jāsāk domāt uz priekšu, jo tehnoloģijas attīstās ļoti strauji. Reizēm es tiešām skatos un brīnos – knapi tiekam tam visam līdzi...
Raugoties uz tām tehnoloģiju attīstības tendencēm, kuras industriālās tehnikas tirgū ir vērojamas jau šobrīd, piemēram – kad tehnikas vienība uz noteiktām funkcijām jau ierobežo operatora izvēli un cilvēkam vairs nav pilnīgas kontroles pār visām tehnikas darbībām – vai nesaskatāt tajā arī riskus? Ja tehnoloģijas turpinās attīstīties šādā virzienā, vai tas ar laiku nesamazinās operatora lomu?
Jā un nē. Brīdī, kad mēs iegādājāmies minēto 3D GPS tehnoloģiju zemes darbiem, sākot ar to strādāt, mēs tieši ar šo jautājumu saskārāmies – ko darīt, lai operatora spējas nenotrulinās, lai nepazūd tas asums. Taču tās izrādījās tādas pirmā mirkļa bažas, jo, atsākot strādāt tādos kompaktos objektos, kur ne visu var izdarīt ar 3D tehnoloģijām, ātri vien bija skaidrs, ka nekur jau nepazudīs tā operatora meistarība. Tā mašīna jau Tev iedos tikai papildus to impulsu – nenoslogot sevi uz lietām, uz kurām Tev varbūt nevajag sevi noslogot. Līdz ar to, noteiktas lietas Tu izdarīsi vienkāršāk, tās neprasīs tik daudz Tavas uzmanības, savukārt tur, kur ir kaut kādas lietas, kas ir tikai operatora funkcija, kas atkarīgas tikai no cilvēka, tur operators būs svaigāks, nebūs tik noguris, spēs izdarīt to ātrāk un precīzāk.
Tātad, Jūs piekrītat viedoklim, ka tehnoloģijas arī turpmāk palīdzēs operatoriem, atbrīvojot viņus no liekām funkcijām?
Jā, un tieši tā mēs pret to attiecamies. Mēs neuzskatām, ka ar tehnoloģiju palīdzību kādu cilvēku var aizvietot, nē. Tehnoloģijas mums vienkārši palīdz uzlabot operatora efektivitāti. Jo, galu galā – beigās visu tik un tā nosaka cilvēks.
Operatora loma ir nozīmīga, tā sākas jau ar tehnikas kopšanu – tas traktors pats no rīta neatnāks, neielies sev degvielu, nesasmērēsies, nenomazgāsies, neapkopsies... un, ja tas operators būs kāds vienaldzīgs cilvēks no malas, tad tā mašīna nekalpos tik, cik tai ir paredzēts kalpot.
Un operatora meistarībai noteikti būs nozīme arī nākotnē. Viennozīmīgi – bez meistarīgiem operatoriem nebūs rezultāta, jo ir daudzas nianses, kuras ir jājūt "ar muguras smadzenēm". Ir daudzas lietas, kas Tev ir jāredz uz priekšu, un to nekad neizdarīs neviena mašīna, neviena tehnoloģija. Tāpat ir nestandarta situācijas, kas var būt jārisina, tā ka to procesu tik un tā vada tas cilvēks kabīnē. Ja kāds saka savādāk, nu... lai padomā divreiz!
Kā Jūs teiktu – vai jebkurš operators var būt asfalta ieklājēja operators?
Noteikti nē. Mums ir tā, ka, es pats, piemēram, dažreiz aizvietoju asfalta ieklājēja operatoru, ja tas ir nepieciešams. Tā kā es šajā uzņēmumā sāku no nekā, tad man nebija citu variantu, kā vien pašam iemācīties visu. Mūsu uzņēmumā uz katras tehnikas ir kādi 2-3 operatori, kas ir spējīgi viens otru aizvietot, lai mēs nebūtu atkarīgi no nejaušām lietām, piemēram, no kādas saslimšanas, traumas, vai gadījumiem, kad kādam darbiniekam ir nepieciešama brīvdiena. Taču, lai teiktu, ka katrs var būt tas speciālists – noteikti nē. Ne katram ir dabas dots, lai viņš par tādu kļūtu, lai kā viņš censtos. Tur jau ir tā saucamā meistarība. Uz katras tehnikas strādājot, pirmā lieta ir plānošana. Tev ir jāredz tā vīzija – ko Tu darīsi trīs soļus uz priekšu, ko darīs kolēģi, ko darīs pārējie, kurā mirklī ir kaut kas jāpiebremzē, vai tieši otrādi – jāuzsāk ātrāk. Ja mēs runājam par asfalta ieklājēju – kurā brīdī ir jāpaceļ mašīna, jāparegulē šoferis ar rāciju, jāpaskatās, ko aizmugurē veltņi dara, vai viņi paspēj, vai nepaspēj, vai tur ir kāds roku darbs, vai jāpiebremzē, cik daudz mašīnas ir priekšā, varbūt ir jāpalēnina ātrums, jāpagaida vēl kāda cita mašīna, lai nebūtu dīkstāve ar tukšu bunkuru, utt., utt. Visas šīs lietas, protams, var iemācīties, taču, ja Tev tas nav dots, tad... nu tā īsti nekad nekas labs tur nebūs.
No malas raugoties šķiet, ka asfaltēšanas tehnikas operatora darba ritms ļoti atšķiras no zemes darbu tehnikas operatora ritma – tas, kurš ir pieradis, ka tehnikai ir veikli jākustās ar visu korpusu, uz asfalta ieklājēja vai veltņa, iespējams, nemaz nevarētu nosēdēt...
Jā, noteikti. Šis ir ļoti pacietīgs darbs, ne katrs var uz šādas tehnikas strādāt. Tāpēc jau arī tie asfaltēšanas tehnikas piloti, kas Latvijā šajā nozarē mums ir, tiek novērtēti. Tas ir tiešām ļoti smags, atbildīgs darbs, jo Tu esi tas pirmais, no kura top tas rezultāts, kuru pabeidz pēdējais asfalta veltnis.
Pašreiz aktuālais projekts Rail Baltica – vai tur Jūs redzat kādu iespēju piedalīties kā apakšuzņēmējiem, piemēram, kādu dzelzceļam piegulošo teritoriju izbūvē?
Mums bija uzaicinājumi, pat vairākkārtēji, taču mēs sevi redzam kā noteikta līmeņa spēlētāju šajā asfaltēšanas tirgū. Un, lai nekļūtu lielāki un ar laiku, kas zina – alkatīgāki, mēs stingri turēsim savu līmeni. Šajā ziņā mēs nemainīsimies, neiesim darīt to, ko mums varbūt nevajag darīt. Piedāvājumi bija, un tie nebija slikti – mūs aicināja piedalīties dzelzceļa stacijas projektā. Taču, pirmkārt, mēs esam no Valmieras, tur ir mūsu bāze, un mēs ļoti izvērtējam to darbu apjomu, kas mums ir iespējams jau līdz Daugavai. Vienmēr cenšamies darbu meklēt Vidzemē, un noteikta līmeņa, mums atbilstošus projektus. Mēs neiesim uz lielajiem autoceļiem, kaut arī tur ir bijuši aicinājumi, bet mums tas nav vajadzīgs. Tur ir cita atbildība un citi finanšu līdzekļi vajadzīgi, to nevar tā īsti pacelt tāda līmeņa uzņēmums, kā mēs.
Kā ar Rail Baltica pamata trases t.s. reģionālajiem mobilitātes punktiem, kas tiks būvēti pa visu Latviju?
Tur arī mēs sevi īsti neredzam. Mums ir noteikts darbu apjoms – tā ir niša, kurā mēs ļoti labi jūtamies, jo konkurences apstākļos labi varam reaģēt, un, atkarībā no tā, kāda ir tā situācija, varam pielāgoties arī ar cenām. Mūsu uzņēmuma vadītājs esmu es viens, un ir viena meitene, kura mums sēž birojā. Pārējie ir tie, kurus jūs redzat šeit.
Protams, ir jau brīži, kad uznāk pārdomas – varbūt, ka vajag tos lielos projektus, tur taču ir liela nauda, un tā tālāk... Bet... Nevajag. Man patīk šis darbs, tas komforts, kādā mēs šobrīd atrodamies, jo tas ir tāds patīkams, tāds... "spriedzes komforts". Tas man ļoti patīk. Savulaik es 8 gadus strādāju ceļu būves uzņēmumā "8CBR", vadīju asfaltēšanas nozari, tas ir 2 rūpnīcas, 2 asfalta ieklāšanas brigādes... tie lielie autoceļi – es tam visam esmu gājis cauri, un tas prieks, "velkot" lielas šosejas, nebija tik liels, kā es te gūstu, "velkot" sarežģītus, mazus objektus.
Iespējams, savā ziņā tas ir pat vērtīgi, ka Jūs spējat savu darbu apjomu sakrāt no vairākiem nelieliem objektiem, nekā aizejot uz kaut ko vienu, lielu un šķietami garantētu?
Jā, protams. Citreiz jau gadās arī, ka piestartējam kā apakšuzņēmēji arī publiskos iepirkumos. Piemēram – nupat, pēdējās nedēļās pabeidzām "Lidl" stāvlaukumu Rīgā, Stirnu ielā, un veicām asfaltēšanas darbus arī "Lidl' lielveikalam Brīvības ielā – arī tādus darbus mēs ņemam, nebaidamies ne no kā, un ar visu tiekam galā.
No darbiem – šis objekts ir tāds, salīdzinoši vienkāršs laukums. Toties "Lidl" stāvlaukums bija ļoti sarežgīts, ar ļoti specifiskām prasībām attiecībā uz ieklāšanas tehnoloģijām – visi platumi, u.taml, tas viss bija jāsaskaņo ar pasūtītāju, ar būvuzraugu, tas mums noteikti bija šīs sezonas sarežģītākais projekts un tāds, visizaicinošākais darbs. Taču, jāsaka godīgi, tas arī ir mūsu šī gada skaistākais objekts.
Arī ielas asfaltējam, taču tur mēs neejam kā ģenerāluzņēmēji. Tas ir komplicēts process, kur nepieciešami citi resursi – gan tehniskie, gan administratīvie, mums tas nav vajadzīgs. Mēs esam darba darītājs.
Izaicinošākais objekts bija...
Bez jau pieminētā "Lidl" lielveikala, viens no pēdējo gadu izaicinošākajiem objektiem, kas arī no tehniskā viedokļa tādu baigo interesi pašos izraisīja, jo tas bija ļoti, ļoti sarežģīts darbs, bija Māra Štromberga olimpiskā BMX trase “Valmiera”. Tieši pirms Eiropas čempionāta 2019.gadā mums bija jāveic asfaltēšanas darbi virāžās un rampā, un virāžā slīpums bija pat 60 grādi, jeb, nu... īsāk sakot – viena virāža bija tik stāva, kā ķieģeļu siena. Tai mums nācās pielietot dažādas īpašās alpīnisma un ar ekskavatoriem uzvelkamās sakabes tehnoloģijas, armējām speciāli ar režģiem, lai tas asfalts nenobirst, jo smilti jau nevar stāvus uzlikt... Tas bija burtiski roku darbs, ar mazo asfalta ieklājēju. Ja godīgi – tas bija ļoti smags, bet nevienā mirklī nenožēlojām. Tur bija interesanti tīri no izaicinājuma viedokļa – kā to vispār izdarīt.
Mūsu mājas lapā ir toreiz ar dronu filmēts video – kā mēs tur cīnāmies, tas bija ļoti foršs objekts. Protams, ka toreiz, dodot cenas piedāvājumu, es ļoti daudz ko nebiju ierēķinājis, kā saka – cilvēks mācās tikai no savām kļūdām, nopelnīt mēs toreiz neko nenopelnījām. Taču, no pieredzes viedokļa un no izaicinājuma viedokļa – tas bija kaut kas ļoti vērtīgs un jauks, vienreizēji foršs. Un gandarījums bija milzīgs, tiešām milzīgs – ne tikai man, bet katram tajā projektā iesaistītajam cilvēkam. Un arī pēc tam, kad mēs gājām uz tām BMX sacensībām un skatījāmies, kā tie čaļi brauc, kā viņi izņem tās mūsu liktās virāžas, nu bija tiešām milzīgs gandarījums.
Tā virāžu likšana jau arī bija vesels process. BMX trases tiek projektētas tā, aptuveni, pēc tam tās būvē dabā, kopā ar sportistiem. Toreiz visi sportisti piedalījās, arī tā brīža Latvijas izlases treneris Ivo Lakučs – mēs kopā tur domājām, kā to trasi veidot, jo bija svarīgi, lai tas sportists izbrauc to līkumu un pasaka – "jā, veči, šitā būs labi". Viņš izbrauc to zemes virāžu, tad viņš tur pieslīpē, tad es viņam uzlieku to vienu virāžu, un viņi vakarā izbrauc, lai mēs zinam, kā pārējās virāžas taisīt – kur un ko vajag vēl drusku pieslīpēt. Tad tas arī ir tāds gandarījums, kad džeki atnāk un parāda īkšķus pēc izbraukta ātrā laika apļa, sakot – "eu, viss ir labi, šite mums būs baigi forši, te ir jābūt rezultātam!"
Kā mēs atceramies, tad mūsu BMX sportisti tajā Eiropas čempionātā izcīnīja diezgan augstas vietas. Tā ka... ir patīkama sajūta, ka Tu esi kādu mazu daļu tajā viņu veiksmē ielicis arī no sevis. Tas bija baigi foršs objekts! Milzīgs gandarījums!
Izklausās, ka esat asfaltā līdz ausīm...
Man kaut kā ir tiešām paveicies – es daru to, kas man patīk. Ne vienmēr dzīvē visiem tā sanāk, bet es tiešām nedrīkstu sūdzēties. Man tiešām patīk mans darbs, man patīk tas mans asfalts, es pat teikšu tā, ka es "ķeru kaifu". Un arī džeki "ķer kaifu" – to var redzēt, kad ar viņiem runā.
Man ļoti patīk, manai komandai ļoti patīk, un ziemā mēs tiešām arī neņemam objektus. Vienu ziemu pamēģinājām, un sapratām, ka tad ap Jāņiem ir pārāk liels nogurums. Nevar to līmeni noturēt. Tā sezona jau šobrīd, pie mūsu laikapstākļiem, ir ļoti gara – no 1.aprīļa līdz, faktiski, 1.decembrim. Kas tad tur paliek – 1 mēnesis atvaļinājumam un 2.5 mēneši, lai sagatavotos nākamajai sezonai – sakoptu tehniku, un tā tālāk. Tā ka arī tas ir tāds, patiesībā ļoti svarīgs laiks – nav tā, ka ziemā var sēdēt un nekā nedarīt. Ja kāds tā domā, tad tas ir ļoti aplam, jo tas vēlāk ļoti atspēlēsies – gan cilvēkresursā, gan arī tehnikas ziņā – ja nesakārtosi tehniku, tā sāks lūzt, Tu zaudēsi naudu, utt., utt.
Par to pirmo un pēdējo asfaltu
Katru gadu, kad nāk sezonas beigas, kad visi jau ir noguruši, ir jau tie garie vakari, tie drēgnie laikapstākļi, kāds apslimis, kāds neapslimis, nogurums ir sakrājies, tad visi grib ātrāk beigt tos darbus. Nu, un protams, tad, kad nāk tā pēdējā diena, kad Tu jau zini, ka šodien ir tas patiešām pēdējais asfalts, tad valda tāda neviltota pacilātība un tāda milzīga enerģija, un vēlme to asfaltu tā kārtīgi nostrādāt, jo visi zin, ka vakarā šefs atbrauks, un būs "galds". Parasti viss sākas drusku jau pirms vakara, bet man liekas, ka tas ir tāds obligāts pasākums – ka tai sezonai ir jānoslēdzas ar tādu punktu uz “i”.
Nu, un līdzīgi ir sezonu sākot. Parasti ir tā, ka ap Ziemassvētkiem visi saka – viss, tagad līdz pavasarim neko negribu redzēt, neko negribu dzirdēt par asfaltu, to smaku negribu just! Bet jau februārī, personīgi es – jau februāra sākumā, sāku trīties, un čaļi jau marta sākumā sāk grozīties pa bāzi – nu kad tad būs, nu kur tad būs...
Un tad ir tas pirmais asfalts, un tās emocijas – tas pirmais bēriens asfalta ieklājējā, tā pirmā smarža... tad ir tiešām veseli svētki. Protams, arī tad ir "galds", jo tas ir atbilstoši jānosvin, lai sezona būtu veiksmīga. Mēs tā drusku māņticīgi tam pieejam, bet tas tiešām strādā. Tās ir tradīcijas un mēs tās arī pieturam, un visi to gaida ar nepacietību – to pirmo asfalta smaržu, to pirmo svinēšanu, tos laba vēlējumus viens otram, lai sezona tiešām izdotos laba un veiksmīga.
Būvniecība asinīs
Pats esmu no būvnieku ģimenes. Mans vecākais brālis Gusts ir izpilddirektors CBS SIA "Igate", mans tēvs ir civilais ēku inženieris, māte arī bija saistīta ar būvniecību, vecaistēvs bija VEF-ā inženieris, tā ka... droši vien jau ābols no ābeles tālu nekrīt. Tāda kā cunfte vairākās paaudzēs mums sanāk, tā būvniecība mums visiem ģimenē ir jau asinīs.
Savā laikā, tieši pateicoties tam, ka brālis sāka mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē, arī es ieinteresējos par ceļu būvi. Brālis stāstīja man par tām iespējām, kādas Latvijai būs – ka tūlīt iestāsimies Eiropas Savienībā (tas bija 2004.gads), ka būs daudz naudas ceļiem, ka šajā nozarē varēs nopelnīt. Un, kad es pāris reizes vasarā aizbraucu viņam līdzi uz objektiem apskatīties, ko tad lielais brālis dara, tad man baigi iepatikās! Iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, un tad pienāca tas brīdis, kad bija tā "garlaicības daļa" – biju, šķiet, 2.kursā, bija paredzēta prakse, un es nonācu uzņēmumā "8CBR", būvēt Saulkrastu apvedceļu. Tas man tādu... stimulu iedeva – kad es redzēju tos milzīgos ierakumus, tos uzbērumus, tos milzīgos asfalta ieklāšanas daudzumus, kad ar diviem ieklājējiem gāja paralēli, man tas likās kaut kas neizsapņots. Sapratu, ka man patīk!
Un tad bija tā, ka pa dienu es vēroju, kā asfalta ieklājēji strādā, bet pa vakariem pildīju savus tiešos pienākumus. Man tas bija svarīgi – es gribēju būt klāt un redzēt, un es visu laiku domāju – es arī gribu kādreiz klāt asfaltu!
Līdzīga sajūta man jau no pirmās dienas bija, kad es to asfalta klāšanu ieraudzīju. Atceros, kad biju mazs bērns, es pie mājas metu mazus akmentiņus virskārtas asfaltbetonā, un veltņotāji man meta ar kulaku – nedrīkst tā darīt! Toreiz es nesapratu, kāpēc nedrīkst, un tagad ir otrādi – kad mēs klājam kaut kādus pagalmus vai ielas, tad mazi puikas mums met asfaltā akmentiņus, un tad es tā ar smaidu atceros to savu bērnību – tas tomēr bija tik forši... varbūt arī viņi kādreiz aizies mācīties tajā nozarē. Tādi brīži... tas ir baigi forši. Man ļoti patīk!
