Stāsta Andris Aress: “Uzņēmums ir dibināts 2017.gada janvārī, nodarbojamies ar karjeru tehnikas un zemes sūcēju tirdzniecību un smilts ieguvi - gan rokot, gan ar smilts ieguvi zem ūdens. Mūsu uzņēmumam ir lielākie smilts un melnzemes krājumi Rīgā, ir ļoti labi piebraucamie ceļi, izdevīga atrašanās vieta. Šī atradne nav mūsu, mēs to izstrādājam un apsaimniekojam – tas ir viens no pamata pakalpojumiem, kuru piedāvājam – cilvēkam ir zeme, mēs veidojam projektu, novedam to līdz atradnes masas iegūšanai, veicam izstrādi, rekultivāciju un visu pārējo. Vai arī vienkārši veicam grunts sūknēšanas pakalpojumus - izsūknējam smilti, ko citādi iegūt nav iespējams.”
Vai, un - kā uzņēmuma darbību ietekmē šī brīža epidemioloģiskā situācija?
Protams, ka Covid-19 pandēmijai ir bijusi zināma ietekme uz mūsu darbību. Darbojamies Baltijas mērogā, taču Lietuvas teritoriju vēl neesam apguvuši, jo ne pagājšgad, ne šogad tas nav bijis iespējams to ierobežojumu dēļ, kādi ir noteikti ceļošanai. Toties, ar Igauniju sadarbojamies tādā veidā, ka mūsu darbiniekiem ir darba atļaujas Igaunijā, līdz ar to viņi var brīvi pārvietoties pēc nepieciešamības. Šī brīža epidemioloģisko apstākļu ietekmi galvenokārt izjūtam tādā veidā, ka ir ievērojami samazinājies pieprasījums pēc smilts, jo daudzviet darbi objektos tiek pārtraukti vai iesaldēti uz nenoteiktu laiku un nav tādas skaidrības, kas īsti būs tālāk. Kopumā tomēr jāatzīmē, ka šī sfēra, kurā darbojamies, ir samērā pateicīga, jo jebkurā krīzē būvniecība ir viens no tiem instrumentiem, ar kuru tiek sildīta ekonomika. Visādā citādā ziņā – mēs strādājam svaigā gaisā un ikdienas darbā neesam tik ciešā kontaktā lai izjustu šos ierobežojumus kā problēmu. Esam pateicīgi, ka mūsu darba apstākļi no epidemioloģiskās situācijas nav tikuši īpaši ietekmēti.
Kādas tehnikas vienības Jūs izmantojat šajā objektā?
Tā kā ir ziema un materiāls mums ir uzkrāts jau diezgan lielā daudzumā, tad objektā atrodas tikai tehnika materiāla kraušanai. Uz doto brīdi mums krautnē ir ap 115 000 m3 un šobrīd īsti nav vietas, kur izstrādi turpināt. Taču, vasaras sezonā šajā objektā darbos piedalās vairākas tehnikas vienības: zemes sūcējs, kāpurķēžu ekskavators, sijātājs, arī frontālais iekrāvējs, kuru gan mēs parasti nomājam kā ārpakalpojumu, jo šai tehnikas vienībai nav tik liels noslogojums lai mēs to turētu pastāvīgi. Šis Kobelco kāpurķēžu ekskavators ir mūsu pašu tehnikas vienība. Tas pilda gan rakšanas, gan čupošanas, gan krautnes formēšanas funkciju, plus - no šiem darbiem brīvajā laikā mēs to aprīkojam ar sijājamo kausu un veicam arī izskalotās smilts pārsijāšanu – atdalām nost tos akmeņus, kuri ir lielāki par 2 cm diametrā.
Kas bija galvenie apsvērumi, kuri noteica kāpurķēžu ekskavatora izvēli?
Darbības joma un objektā veicamie uzdevumi. Mūsu darbības joma ir diezgan specifiska, tādēļ bija nopietni jāizvērtē, kādu hidraulisko kāpurķēžu ekskavatoru izvēlēties – lai tas nebūtu nedz par mazu un vāju, nedz par lielu un smagu – lai neradītu papildus bīstamības apstākļus objektā. Pēc tam, kad zemes sūcējs izpumpē smilti no karjera, tā tiek krauta kaudzē, kurai mākslīgi tiek audzētas malas un vidus tiek piepildīts ar tikko izsūknēto, šķidro smilti. Smilti mēs sūknējam ļoti lielos apjomos – aptuveni 1300 – 1500 m3 dienā, un šī smilts ir slapja. Tas nozīmē, ka tā ir milzīga, šķidra, nestabila materiāla masa, kura ir jāveido un, tā kā parasti tās uzglabāšanai mums ir ļoti ierobežots laukums, tad mēs šī materiāla krautnes būvējam maksimāli kompaktas un tik augstas, cik vien tas ir iespējams no drošības viedokļa. Līdz ar to, tehnikai ir jābūt ar pietiekoši platām ķēdēm un tehnikas svars nedrīkst būt pārāk liels - lai tā nenoslīdētu līdz ar slapjo masu. Šim Kobelco SK210 LC ir 80 cm platas ķēdes. Tām tehnikas vienībām, kuras strādā uz cietas virsmas, grants vai dolomīta karjeros, standartā parasti izmanto šaurākas ķēdes (70 cm). Mums, savukārt, maiņas laikā vairākas reizes nākas kāpt ar ekskavatoru augšā krautnē, tādēļ ir svarīgi, lai tā ķēde būtu platāka, un lai ekskavators būtu tāds, kas pats spēj uzvest sevi augšā.
Cik sen iegādājāties šo tehnikas vienību, un - kāpēc tieši Kobelco?
Andris Aress: “Tehnikai šis ir otrais gads. Ņemot vērā to, ka mums ir diezgan augsta darba intensitāte – bieži vien strādājam 20 h diennaktī, pat 3 maiņās, tad mums bija svarīgi, lai izvēlētā tehnikas vienība spētu šo slodzi izturēt. Pirms iegādāties savu, mēs nomājām vairākus citu uzņēmumu hidrauliskos kāpurķēžu ekskavatorus – ar nolūku atšķirīgu zīmolu un dažādas klases – lielākus un mazākus, ar platākām un ar šaurākām ķēdēm - lai izmēģinātu tos darbā un saprastu, kas tieši mums ir vispiemērotākais. Visu, mūsuprāt, vērā ņemamo tehnikas zīmolu - Volvo, Komatsu, Caterpillar, JCB - ekskavatorus mēs esam izmēģinājuši, izņemot Hyundai. No šiem, nosacīti trīs “finālisti” bija Kobelco, Volvo un Cat.
No sākuma bijām vairāk nosliekušies uz Caterpillar, jo darbībā mums tā tehnika ļoti patika un apmierināja, agrāk arī diezgan daudz ar šī zīmola tehniku bijām strādājuši. Taču, Caterpillar mūs toreiz lielā mērā darīja piesardzīgus ar to, ka vietējā pārstāvniecībā tajā laikā sākās izmaiņas un nebija skaidrības, kas būs ar mehāniķiem, ar servisa atbalsta kvalitāti. Mēs negribējām riskēt. Servisa atbalsta kvalitāte mums ir ļoti svarīgs faktors. Mēs strādājam arī brīvdienās un nakts stundās, un, gadījumā, ja tehnikai kaut kas notiek, ir jābūt operatīvam servisam. Mums ir nepieciešams, lai mēs nakts vidū un jebkurā brīvdienā varam piezvanīt servisam un, lai serviss jebkuru ķibeli atrisina maksimāli ātri. Šajā ziņā “cepuri nost” SIA Konekesko Latvija komandai – uz doto brīdi Kobelco serviss mums ļoti patīk un apmierina.”
Servisa pieejamību kā vienu no svarīgākajiem faktoriem tehnikas zīmola izvēlē uzsver arī Jānis Ūbelis: “Tie bija galvenie kritēriji – ja kaut kas notiek, tad mums ir svarīgi, kādi ir servisa reaģēšanas laiki, kāda ir rezerves daļu pieejamība - lai mums ir pēc iespējas mazākas dīkstāves dēļ lietām, kuras nevaram paši ietekmēt”.
Andris Aress turpina: “Runājot par pašu tehniku - Kobelco hidrauliskais kāpurķēžu ekskavators mums ļoti iepatikās cenas attiecības pret kvalitāti dēļ. Cenas ziņā tas mums noteikti bija izdevīgāks nekā Volvo vai Caterpillar. Savu darbu šis ekskavators paveic, tehnika ir ļoti ergonomiska, operatoram ir ļoti ērti darboties. Tā kā operators visu dienu sēž kabīnē, tad mums bija ļoti svarīgi, lai viņš no tā nepiekūst. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ mēs izvēlējāmies jaunu, nevis lietotu tehnikas vienību – lai veicinātu ne tikai darba produktivitāti, bet arī darbaprieku operatoram. Un vēl tāds moments, ka, ja ir jāstrādā vairākās maiņās, praktiski bez apstājas, tad ar lietotu tehniku var dažādi gadīties. Esam skatījušies arī vairākas mazlietotas tehnikas vienības, un, protams, starp tām ir veiksmes stāsti, kad tiešām tā tehnika ir kopta, nav bijusi tādā slodzē. Taču pārsvarā tomēr, pēc mūsu pieredzes, lietotai tehnikai bieži ir dažādi “zemūdens akmeņi” – pat tā, ka tehnika ir slīkusi purvā, vai arī tikusi nodarbināta kādos ļoti agresīvos apstākļos, kas attiecīgi ietekmē tās darba spējas, samazina tehnikas mūžu. Tā ka, lietota tehnika - tas vienmēr ir risks. Uz doto brīdi mēs ar šo Kobelco ekskavatoru esam ļoti apmierināti.
Vai līdz pareizajam tehnikas modelim arī nonācāt, pārbaudot praksē?
Jā. Tikai strādājot, izmēģinot darbā. Izmantojām arī tehnikas demo iespējas, ko dīleri piedāvāja – gan uz pāris stundām, gan uz dienām vai ilgāku periodu - pēc iespējām. Dīleris iedod tehniku, mēs viņu ieliekam reālā darba slodzē, paskatamies, kā tehnika uzvedās, kā spēj veikt mums vajadzīgos uzdevumus, un pēc tā arī izvēlējāmies.
Vai šajā procesā mērījāt arī tehnikas produktivitāti, piemēram - cik varat ar to izstrādāt?
Nē, tehniku vērtējām vairāk no tā viedokļa, cik ērti ar to ir darboties, cik tā ir stabila, kā spēj uzvesties krautnē. Bieži vien mēs stāvam augšā uz kraujas, kur materiāls ir gana nestabils, un tehnikai ir jāspēj tur nobalansēt. Ja gadās kādi neparedzēti apstākļi, ja pēkšņi kaudze sāk slīdēt, tad ir svarīgi, lai tehnika būtu pietiekoši spēcīga un spētu pati sevi noturēt, vai izvilkt pēc nepieciešamības. Vēl viens svarīgs rādītājs bija ekskavatora celtspēja. Pie mums ekskavators strādā ciešā sadarbībā ar zemes sūcēju, kas ir peldoša iekārta, aprīkota ar iegremdējamu grunts sūkni. Šī grunts sūkņa svars ir 5.5 tonnas un šī iekārta mums ir mobila – pēc nepieciešamības mēs to izjaucam dienas laikā, pārvedam uz citu objektu un turpinām darbus tur, tādēļ bija svarīgi, lai pamata mezglu pacelšanu mēs varētu veikt ar to pašu ekskavatoru - lai nebūtu nepieciešams autoceltnis. Šeit mēs arī tīri teorētiski skatījāmies tehnikas parametrus, pētījām, kāda ir celtspēja, cik ir sniedzamība, kādu svaru un cik tālu var pacelt tā, lai tas būtu droši. Arī šiem rādītājiem bija svarīga loma tieši šīs klases ekskavatora izvēlē. Bija iespēja ņemt klasi lielāku tehnikas vienību, taču, saliekot visus plusus un mīnusus, mēs sapratām, ka tas nav nepieciešams, jo mums pilnībā pietiek ar šo pašu.
Ko šai tehnikas vienībai izvēlējāties no aprīkojuma?
Bez rakšanas kausa (1.2m3) un sijāšanas kausa (2m3), papildus mēs izvēlējāmies tikai centrālo smērēšanu. To mēs darījām, lai pēc iespējas izvairītos no nejaušībām un cilvēciskā faktora - kad kāds operators aizmirstu veikt smērēšanu, vai noslinkotu.. tad izvēlējāmies labāk, lai visa smērēšana būtu automātiska – tā, lai viss ietu pēc pulksteņa, lai cilvēkam par to nav jādomā. Operators dara savu darbu un visu pārējo tehnika izdara pati.
Nekādas rakšanas līmeņa kontroles iekārtas mums nav nepieciešamas, mums nav tāda darba specifika. Mēs, protams, varam arī veidot grāvjus, veikt planēšanas darbus, taču uz doto brīdi tas nav mūsu lauciņš, šobrīd nedarām to tādā apmērā, lai mums šādas papildus iekārtas būtu nepieciešamas.
Vai ir kas tāds no aprīkojuma, ko jūs vēlētos šim ekskavatoram vēl papildus?
Tas, ko mēs tagad saprotam, kas mums būtu vēl nepieciešams, ir planējamais kauss. Tā kā mums pārsvarā ir tikai rakšanas un kraušanas funkcijas jāveic, tad sākotnēji mēs to planējamo kausu neņēmām, taču, tādiem sīkākiem darbiem, kā, piemēram, karjera ceļu noplanēt vai uzturēt, jo īpaši slapjos laika apstākļos, kad tas neizbēgami tiek sabojāts, tad - jā, to ērtāk būtu izdarīt ar planējamo kausu. Līdz šim neesam to iegādājušies, jo objektā ik pa laikam ir pieejams frontālais vai universālais iekrāvējs, līdz ar to mums ir pieejamas alternatīvas, kā to sakārtot.
Ar Rototilt esam pazīstami, esam ar tādu darbojušies, taču mums īsti nav šim aprīkojuma veidam pielietojuma. Ir tādi, salīdzinoši mazāki darbi, mazas šķembu kaudzītes, kuras, iespējams, būtu ērtāk paņemt ar Rototilt palīdzību, taču tās pielietošanas iespējas te ir salīdzinoši tik niecīgas, ka tas nav tik būtiski. Mēs izvēlējāmies tehnikai aprīkojumu maksimāli vienkāršotu, skatāmies vairāk no tīri praktiskā viedokļa - aprīkojam tehniku ar visu to, kas darbam ir patiešām nepieciešams. Skaidrs, ka inženieri ir darījuši visu iespējamo, lai visi mezgli būtu maksimāli izturīgi, taču, neskatoties uz to ir skaidrs, ka jebkurš mezgls, kas ir noņemams, kustīgs, rotējošs – tā ir papildus vieta, kas jāuzmana, un agri vai vēlu katram tādam mezglam pienāks beigas. Ja mums ir ātrā sakabe, tad apzināmies, ka pēc noteikta laika tā būs jāmaina un tās, kaut arī salīdzinoši nelielas, tomēr būs izmaksas. Vēl papildus ņemt kaut kādas opcijas vai aprīkojumu, kas mums īsti nav vajadzīgs, jo nebūs tik bieži izmantojams, tā riskējot ar papildus mākslīgi radītām dīkstāvēm – to mēs nevēlamies.
Kā šim ekskavatoram divu gadu laikā ir klājies ar tehnisko izturību? Vai ir bijuši nepieciešami kādi remonti?
Uz šo tehnikas vienību gulstas viss ražošanas process, tā ir liela atbildība. Apkopes mēs veicam laikā, saskaņā ar grafiku, tur nekādu problēmu nav bijis. Ritošajai daļai, hidraulikai neko remontējuši neesam, kādas pāris reizes esam paši pārspieduši kādu hidropievadu, taču tas, salīdzinoši, ir tāds sīkums, kas darba procesā ikvienam var gadīties.
Nepatīkamāks moments bija tieši AdBlue sistēma – pašā sākumā vienu brīdi salīdzinoši bieži tehnika apstājās tādēļ, ka sprausla aizauga ar AdBlue kristāliņiem. Tehnika uzreiz ieslēdzās servisa režīmā un neļāva darbu turpināt, līdz sprausla bija jāmaina. Tas mums līdz šim ir bijis tāds nepatīkamākais moments šim ekskavatoram. Taču, cik mums zināms, citām, identiskām Kobelco tehnikas vienībām tas nebija aktuāli, līdz ar to par tādu vispārēju, šai tehnikai raksturīgu “slimību” to nevaram nosaukt. Kā mehāniķi to atrisināja - cik saprotu, tika nomainīti vai pieregulēti uzstādījumi programmatūrā elektroniskajā līmenī, un kopš tā brīža pagaidām viss ir kārtībā.
