Stāsta asfalta ieklājēja operators Gvido Upītis
Ceļu būvē darbojos jau 15-17 gadus, man ir pieredze gan asfaltēšanā, gan bruģēšanā, arī labiekārtošanas darbos. Pirmā saskare ar asfaltēšanu man bija, strādājot citā privātā uzņēmumā, kādi 12-15 gadi atpakaļ, kad komunikāciju labošanas darbos tranšejas pēc aizbēršanas vajadzēja noklāt ar asfaltu – tad arī pirmo reizi sastapos ar asfalta ieklājēju. Toreiz strādāju ar mazāku – tādu, kurš varēja ievilkt asfaltu platumā no 1m – 2.20m. 2018.gadā atnācu strādāt pie Ulda (uz "Sidlu ceļi"), taču toreiz nenācu kā ieklājēja operators. Kad man bija kāda otrā darba nedēļa, tad Valmierā vienā kokzāģētavā bija jāieklāj šķemba, un to arī klāj ar asfalta ieklājēju. Toreiz tas bija CAT Bitelli asfalta ieklājējs, un nebija īsti operatora, kas uz tā brauc, tāpēc Uldis man jautāja, vai es gribētu pamēģināt. Tajā laikā man tā pieredze bija tikai tik, cik ar to mazo ieklājēju biju uz tranšejām strādājis, un tas protams, salīdzinot ar šo ir pavisam kā diena pret nakti, bet es teicu – labi! Un tā arī palika. Kā 2018. gadā otrajā darba nedēļā uzkāpu, tā arī es uz asfalta ieklājēja joprojām esmu.
Nākamajā sezonā, uzņēmumam augot un palielinoties darba apjomiem, tiku pie jauna – pie šī Vögele SUPER 18003i. Asfalta ieklāšanas platums ir atkarīgs no tā, kāds ir laukums, kā varam sazīmēt klāšanas joslas. Maksimālais platums, kādu ar šo ieklājēju mēs varam paņemt, ir 5 m. 
Ko Jūs par šo asfalta ieklājēju domājat – kas Jums patīk, kas nepatīk?
Salīdzinot ar iepriekšējo, šis ir "kā diena pret nakti". Strādājot ar veco ieklājēju, bija ļoti daudz lietas, kas bija manuāli jādara, šeit ir pilnīga elektronika un automātika. Vecajam ieklājējam bija gāzes apkure, tas nozīmē, ka bija gāzes baloni jāliek, jāskrūvē, jāmaina, bet šim ir liels strāvas ģenerators, un te augšā drošinātāju ir vairāk, kā privātmājā. Ar šo mēs precīzāk un ātrāk varam uzvilkt asfaltu, arī kvalitāte ir cita. Ar to gāzes plīti nebija tāda darba kvalitāte, kā ar šo, jo gāzes plīts ne vienmēr pildīja savas funkcijas. Šis ieklājējs, protams, ir arī jaunāka un krietni jaudīgāka mašīna – 2018. gada ražojums.
Un šim rūpnīca ir salikusi daudz darba gaismas virsū. Plus arī uzņēmums ir nopircis vēl divus milzīgus dienas gaismas lukturus, kas dod tādu riktīgu gaismu vismaz 10 metru rādiusā. Vienmēr noteikti var vēlēties kaut ko vēl labāk, bet ir pietiekami.
Es vienmēr saku tā – ja rokas aug no pareizās vietas un ir gribēšana, tad var iemācīties visu. Man personīgi – jā, likās, ka baigi grūti nebija. Ir cilvēki, kas cenšās, bet viņiem nesanāk, nu, varbūt vienkārši viņiem tas nav dots, bet es varu teikt – jā, man bija viegli iemācīties, bet vienmēr ir kur augt un pilnveidoties. Vajag tik sākt un mēģināt. Šī man ir jau ceturtā sezona, un esmu apmierināts ar šo darbu. Man patīk, ir interesanti un vienmēr var ko jaunu iemācīties.
Kas Jums šajā darbā visvairāk patīk?
Man vispār patīk strādāt ārā. Interesanti ir tas, ka mums mainās objekti, mēs neesam 3 mēneši vienā objektā – mainās vide, cilvēki. Darba sakarā esam izbraukājuši Latvijā ļoti daudzas vietas, arī tā ir savā ziņā atpūta – pabūt prom no mājām. Tāpat ir sanācis arī kāds komandējums, kur izdodas darbu apvienot ar atpūtu. Ceļu būve ir tas, kas man patīk – galvenokārt tādēļ, ka visu laiku ir svaigs gaiss.
Es, protams, nezinu, cik var teikt, ka tieši šeit uz ieklājēja ir svaigs gaiss, bet visu laiku Tu esi ārā. Uz asfalta ieklājēja man patīk tas, ka man ir jumts virs galvas. Kad līst lietus, tad tiem, kuri lejā strādā, jāiet pēc lietus mēteļa, bet es varu tepat brīvi sēdēt. Vēl man patīk tas, ka no augšas es visu varu ļoti labi pārskatīt – kā lejā džeki strādā, visi kā skudriņas, kā veltņi brauc un traktori strādā... Liels pluss ir tas, ka es no augšas arī redzu, kas notiek varbūt 2 soļus uz priekšu – piemēram, ko vajag pateikt, kad traktora tehnikas vadītāji pa rāciju pasaka, ka tur vajag sagatavoties, un tamlīdzīgi.
Vai varētu teikt, ka Jūs faktiski to procesu vadāt?
Jā, tā ir. Mans darbs – tā ir visa šī asfalta klāšanas procesa vadīšana. Nekas nenotiek bez manas ziņas, mašīnas piebrauc, bet tās neceļas augšā, gaida manu komandu, es paskatos, vai puiši ir "kaujas gatavībā", vai asfalts ir visam pietiekami, un tikai tad, pēc mana signāla, mēs startējam.
Ko regulējat Jūs, un ko tie cilvēki ar pulti apakšā regulē?
Es pamatā stūrēju, pieņemu asfalta mašīnas, skatos, lai mēs brauktu taisni, ja arī vajag, tad braucam rādiusus, līkumus, lauzienus, tikmēr lejā puiši skatās, lai ieklājēja malas noiet pa iezīmētajām līnijām, lai mums izveidotos taisnas līnijas, tāpat viņi arī koriģē asfaltam biezumu, kur tas vajadzīgs, un seko līdzi, lai ceļam veidotos pareizais procentu kritums. Tas ir komandas darbs. Bez komandas šeit nekādīgi.
Mēs jau te darbā runājam, ka mēs esam viens ar otru kopā pat vairāk, nekā ar savām ģimenēm, jo mums ir sezonāls darbs – darbā pavadām daudz laika, tāpēc laba, saliedēta komanda ir ļoti svarīgs faktors. Es nezinu, vai mēs varētu izturēt kopā 12 stundas dienā, ja mēs nevarētu sadzīvot. Tāpēc ļoti draudzīga un saliedēta komanda ir ļoti svarīgs faktors – ir jābūt tā, lai mēs varam saprast viens otru jau no pusvārda, vai pamājot, parādot, kas ir jāizdara, vai jānovērš kādā brīdī. Tāpēc mums ir arī iekšējais humors vienmēr, bez humora vispār šeit neiztikt. Un ir džeki, kuriem tas ir tāpat, kā paēst brokastis – atnāc uz darbu, vajag pasmieties, pavilkt kādu uz zoba – tas ir tāds pozitīvais lādiņš uz pusi dienas, vai pat visu dienu, bez tā vienkārši nevar iztikt.
Ja kāds teiktu, ka viņš grib iemācīties strādāt uz asfalta ieklājēja, ko Jūs teiktu – kādas īpašības ir svarīgas, lai šo darbu veiktu?
Pirmais, man šķiet, ir jābūt lielai atbildības un precizitātes sajūtai. Jo nu... tas Tev nav ar slotu slaucīt vai melnzemi grābt... Vienmēr apkārt strādā tehnikas un cilvēki, ir jābūt ļoti uzmanīgam un acīgam. Vēl jo vairāk tādēļ, ka sanāk arī tumsā strādāt. Visi strādā kā bitītes, un ir jāskatās uz visām malām, lai nenotiktu kāds negadījums. 
No malas skatoties, šķiet, ka asfalta ieklājējs tā lēni, monotoni brauc, taču, pabraucot Jums līdzi, ir skaidrs, ka nekas te nav lēni un garlaicīgi...
Pilnīgi noteikti. Garlaicīgs darbs uz asfalta ieklājēja varētu būt iespējams varbūt vienīgi tur, kur velk lielās šosejas – tad, kad ir, piemēram, 5 km pa dienu jāieklāj, un viss vienā taisnā gabalā, vienādā platumā. Te mums tomēr ir citu objektu specifika, tie ir dažādi stāvlaukumi, laukumi, kuros ir visādi šķēršļi, akas, laternas, saliņas, kas jāapbrauc, sanāk dažādus rādiusus izbraukt, visādas kabatas, ar to pacelšanos augšā-lejā visu laiku, šeit garlaicīgi noteikti nav.
Tad, kad, piemēram, ir sagatavots šķembu objekts, tur ir sasisti mietiņi ar augstuma atzīmēm starp kuriem man jābrauc. Un citreiz tie mietiņi ir tik tuvu sasisti, tur caur tādām spraudziņām ir jāizbrauc, ka es puišiem tā arī jautāju – vai jums liekas, ka es braucu ar riteni? Man tas agregāts nav tik maziņš. Tā ka, garlaicīgi te nemaz nav, un arī pacietība ir vajadzīga ļoti liela. 
Kurš katrs auto vadītājs jau arī droši vien nevar strādāt uz pašizgāzēja tandēmā ar asfalta ieklājēju?
Oi... jā, nu tā ir vesela problēma. Mums ir tā, ka mēs sezonu no sezonas strādājam ar konkrētām asfalta rūpnīcām, un konkrētas mašīnas mums ved asfaltu. Ja kādreiz nevaram dabūt zināmās mašīnas, tad ir citas, piekomandētās, un gadās, ka atbrauc arī tādi šoferi, kuri nekad agrāk nav braukuši pie asfalta ieklājēja, un viņi arī nepiesakās, ka ir pirmo reizi un nezina, ko darīt. Būtu taču tikai loģiski, ka cilvēks izkāpj ārā, atnāk pajautāt, izstāstīt, pabrīdināt mūs, ka viņš ir pirmo reizi. Smagajam ir jābrauc pilnīgi tandēmā ar asfalta ieklājēju. Man ir priekšā tādi ruļļi, es viņu faktiski stumju, bet viņš visu laiku tur bremzes. Mašīnas šoferim ir jāskatās, lai mašīna neripotu nost no asfalta ieklājēja, jo, ja ripo nost, tad mums priekšā birst asfalts un, kad asfalta ieklājējs brauc tam pāri, paliek nelīdzenumi.
Tie šoferi, kuri ar mums regulāri strādā, viņi jau paši saprot, cik stipri vai vāji kurā brīdī jābremzē. Bet ar tiem, kuri atbrauc pirmo reizi, ir bijuši tādi gadījumi, kad man priekšā izbirst vesela čupa, un tad neviens nav priecīgs. Tad ir vajadzīga traktora palīdzība, lai to izbirušo asfaltu novāktu, lai attīrītu vietu un varētu turpināt darbu.
Tāpat, piemēram, ja mēs velkam asfaltu 5 metru platumā, tad sašaurinām uz 3 metriem vai 2 metriem, un galā ir rādiuss, tad es stūrēju, lai izvilktu to iezīmēto ceļu. Es skatos sānus, lai izbrauktu un viss būtu kārtībā, paralēli man ir jāgriežās, jāizbrauc rādiuss, un, ja šoferis neskatās, vai nav pietiekami uzmanīgs savā darbā, tad man ir gadījies kādas pāris reizes pārdedzināt viņiem riepas. Tādi atgadījumi arī ir bijuši. Tā ka... visādi notiek. Garlaicīgi vispār nav.
Ja Jums būtu iespēja kaut ko pateikt Vögele kā ražotājam, ko Jūs teiktu – ko vēl šim ieklājējam varētu uzlabot?
Gan jau kaut kas ir vēl, ko var uzlabot... Jā, piemēram, ir tāda lieta – asfalta ieklājējam priekšā, tur, kur mašīnas piebrauc klāt, tam bunkuram ir gumijas, kas paredzētas, lai asfalts nebirtu pāri malām. Tās gumijas ir svarīgs faktors, citādi asfalts var sabirt apakšā zem ieklājēja. Bet šī lieta nav īsti pārdomāta, jo ar mašīnām braucot klāt, tās gumijas man regulāri noplēš. Šosezon, piemēram, esmu samainījis jau 3 komplektus. Tā ir viena lieta, ko ražotājs varētu padomāt varbūt kaut kā uzlabot – varbūt kādu elastīgāku to materiālu, vai izmēru padomāt kādu citu, vai arī vienkārši stingrākas tās gumijas, jo tās maksā bargu naudu, bet nostrādājām tikai nedēļu ar to vienu komplektu. Protams, tas ir atkarīgs arī no mašīnām, jo tām ir atšķirīgas piekares. Tad, kad brauc mūsu zināmās mašīnas, tad nav tādu problēmu, bet, tiklīdz atbrauc kāda sveša... kad saber asfaltu virsū, es jau vairs tās gumijas neredzu.
Vēl viena lieta, ko Vögele varētu padomāt – tie alumīnija aizsargdzelži virs plīts nepatīkami grab, pārāk skaļi, visai dienai tas ir par daudz. Kādreiz, kad runāju ar pilotu, kas brauc uz Volvo ieklājēja, tur tādas lietas nav, viņiem ir drusku savādāk.
Kā Jūs teiktu – vai varētu, piemēram, operators strādāt vienu dienu uz universālā iekrāvēja, tad uz mini ekskavatora, tad uz lielā frontālā iekrāvēja, un tad uz asfalta ieklājēja?
Nē. Es pieļauju, ka uz kādām divām vienībām varbūt vēl varētu, ja ir tāds diezgan universāls cilvēks, bet uz 3, 4, 5 dažādām tehnikām – noteikti nē. Katra tehnika tomēr ir ar savu specifiku, kas jāpārzin, un arī jāstrādā ar katru ir atšķirīgi. Kā saka – kas der visam, neder nekam. Kaut gan ir, protams, dzirdēts, kad kādam izdodas. Taču, es tomēr teiktu – vairāk nē, nekā jā.
Kas Jums ir bijis interesantākais objekts, kuru Jūs līdz šim esat asfaltējis?
Labs jautājums. Ir ļoti daudz bijuši interesanti objekti. Interesanti strādāt ir tad, ja ir vai nu ļoti lieli laukumi, vai stāvlaukumi – kur nav monotons, taisns gabals. Šajās četrās sezonās, šeit strādājot, daudz ir bijis interesanta...
Nezinu, vai es to varu nosaukt par visinteresantāko objektu, bet tāds, kas man ir ļoti paticis, viens no foršākajiem, bija Mālpilī, kur vienam saimniekam laukos no zemes ceļa līdz privātmājai bija 1-1.5 km jāuzvelk asfalts. Es to varētu raksturot kā tādu vienu foršāko objektu, jo tur pēc tam ļoti ainaviski, vizuāli ļoti skaisti izskatījās – kalni, lejas, koki, lieli ozoli gar malām, ļoti skaista māja un svaigi noasfaltēts ceļš... Baigi forši izskatās. Tādos objektos parasti arī jau ar šķembām ir uztaisītas virāžiņas, līkumiņi... Tad turpat pusdienās nometamies zālītē vasarā, turpat dīķis saimniekam... vasara pilnā plaukumā, mežā lazdas pilnas ar riekstiem... privātmājas ceļš, skaista vide... Šis noteikti ir tas objekts, kas man ir spilgti iesēdies atmiņā kā visforšākais tajā gadā.
Un vēl ir tā, ka, pateicoties tai mūsu darba specifikai, mēs bieži tiekam tādās īpašās vietās, kur kādu citu darbu darot, es nekad netiktu iekšā. Piemēram – nesen bijām NBS militārajā zonā, tur ugunsdzēsēju depo jaunu būvēja, un mēs tur vilkām asfaltu. Tā ir vēl viena lieta šim darbam, kas man patīk – ka mēs tiekam iekšā tādos objektos, kur citi netiek. Gadās, protams, arī kuriozi. Tā, piemēram, bija reiz jāasfaltē Grebņevā ceļš pie pašas Krievijas robežas, un sanāca tā, ka, lai pašu ceļa galu uz Latvijas pusi noasfaltētu, bija faktiski jāiebrauc Krievijas teritorijā, bet asfalta ieklājējam traucēja robežsardzes barjera. Cerējām ar robežsardzi vienoties, lai to barjeru uz brīdi paceļ, taču tikām ar skandālu izdzīti no Krievijas teritorijas... Tā ka, atgadījumi mēdz būt dažādi. Jebkurā gadījumā, vides maiņa – tas ir tas, kas man šajā darbā ļoti patīk.
Ko Jūs vēl gribētu noasfaltēt, ja rastos tāda iespēja?
Man nezin kāpēc ir tā, ka man gribētos lidlauku noasfaltēt. Tas šķiet tāds ļoti nozīmīgs objekts – tur tomēr paceļas un nosēžas lidmašīnas... tas man vienmēr ir licies kas tāds, ko man gribētos. Un to nelīdzeno ceļu pie drauga uz viensētu.... saku smejoties!
